Herta

Visvairāk viņai patika smaržas, vasarā pēc lietus gaiss vizēja un ņirbēja pilns dzīves...
Upmalas kārkli, karstas smiltis, mežs izkaltis saulē, vējš no kaimiņu pļavām, kas stāsta par svaigi pļautu zāli.
Tad atkal rudens, sēņu lietus peļķē mētā burbuļus, no rītiem salts, bet tik dzidrs, ka gribas lidot un kad saule augstu, tad visa pasaule gavilē un griežas lapu virpuļos....
Čalo pavasara strauti, tā ir tāda burbuļojoša un mazliet upeņu smarža :)
Ziemā lielās krāsns skurstenis stāstīja par barankām un kliņģeriem, raušiem un plāceņiem...arī par apdegušo maizes lizi un vissiltāko rokas pieskārienu tikko mīcītam klaipam.
Viņa smaidīja un raudāja, dusmojās... un kliedza, kad piešāva pirkstu pannai. Viņa zināja divus,, viņa bija īsta, lamuvārdus sasodīts un mau....ba, to otru viņa nekad neteica un patiesa. Smuka? Jā! Tā tas bija jau no bērnības :) Ļaudis teica : krietna! Herta, tā viņu sauca.

Berta

„Ja es kādreiz būtu zinājusi, ja man kāds to teiktu, nu nē, nekad mūžā!”
Man un arī citiem tas bija jau drusku apnicis, nu tas „nekad mūžā”...
Agrāk viņa rakstīja „Karogam” un „Padomju Jaunatnei”, visi parasti atceras šito:
Tik daudz sapņu svaigā gaisā
Dzīve plaukst un straumes raisās
Es pa vidu – visu mūžu..................
Pauls vēl esot gribējis dziesmu rakstīt, bet kaut kas tur nav sanācis.
Tagad Berta rosījās te pie raušiem un plāceņiem, kliņģeriem un pīrāgiem...
Mīļa, tā ļaudis teica. Un bija jau ar, viņa runāja, tā klusi, kā ar basām kājām pa sūnām mīkstām un ķērpīgām. ...un raudzījās tā cieši, kā avota atspulgā.
Viņas! Un smaržas, saldas un kraukšķīgas, drūpošas un sulīgas
Iemērc cepumu tējā, atceries un smaidi :)

... atbrauc!